viena lase udens

Nedeljas nogale atkal bijam ferma. Katru reizi rakstot sho vardu man mute savelkas ieksh greiza smaida. Jo ta fermu bushana te ir visai komiska. laikam ir japierod, ka katra pasaules mala ferma ir kaut kas cits. Sheit ta ir 10 000 hektaaru teritoriju, kura nav govju un kazu, toties ir zhirafes, pertikji, kudu un vel visi tie bilzhu gramatu dzivnieki. Sheit fermam setas apgazh cauri bradajoshi zilonju bari. Sheit ferma ir krumi un dazhi koki, kas izskatas pec drusku lielakiem krumiem, sausa un dzeltena zale lidz celjiem, zebru chuskas, chuskas A un chuskas B, utt.
Sheit.
Toties vakar biju sava mazaja luksusa izbrauciena, atkal pikapa aizmugure un dveins bija pie stures (ar viskiju protams), viena bridi krumi celja mala vienkarshi pazuda no atruma. Acis ka kjinietim. Bet ta visa beigas bijam blakus fermaa, kur ir baseins. Es nezinu, kad tik ljoti esmu ilgojusies pec udens. Udens te ir burviga lieta un taisni vai magjiska speka aptverts, jo sheit vidienee taa gandriz nemaz nav un okeans ir parak ledains, lai taja peldetu.
Un man bija….udens…..veseli chetri metri vien virzienaa…..tas ir daudz…..patiesi.

Tur uz taa puteklju klaataa celja ir vieta, kuraa ir jaakliedz. Es to daru katru reizi. Tu esi mazliet vairaak kalnaa un tavam skatam paveras milzigs plashums, kuru vietumis lauzh tikai klinshu terashu elegantie staavi, citadi tikai plashums. Un taja vakara braucot majup es redzeju visskaistako saulrietu jebkad. Tur virs klintim saule dizhojas visa sava sarkanuma. Vinja izskatijas ka tikko krasota rudmate no aizmugures. Tik skaista, ka teju pardabiska. Milziga sarkana bumba, kas it kaa sakautrejusies jaunkundze atri vien nozud aiz horizonta vel uz bridi atstajot gaisa savu atblazmu, liekot debesim dejot tango taalu bungu ritmu pavadijumaa. Un tajaa briidii man gribejas vel vienu plaushu. Kaut vienu.. lai ieelpotu to brivibu un veju un prieku taa lai paliek paari veel….tad drankjiga diena es izmantotu to otru plaushu.

Un tad es klusuma skatijos pianistu un izvairijos no milzu vabolem, kam mans veja apstradatais matu erkulis laikam shkjita kaa limpopo zeme, jo vinjas bija neatlaidigas.

Viss. Shodien ir atkal outjo ikdiena. Bet tikai uz dienu. Rit uz paris dienam gulta un palags un dusha maajaas tiks nomainita pret no izliektam skarda mucam sasistu budeli, maalu griidu, paaris svecem un mazu gultinju. Vairak taja maja neka nav. Bet vismaz busim tur, kur dzivo tie, kas man sheit kaut ko nozime. Un bus putra uz ugunskura, bet bus dziviba. Es ceru. Taa vieta ir lieliska. Outjo ir garlaiciga. Tur viss pulse, sheit klusee.
Vismaz uz laiku but tur un seedeet putekljos, dancat un smite bus jauki.

Mes visi satiksimies sapnjos. Es ticu. Un driz ari realitate.
Man saplisa sandale. Sodien staigaju basam pedam. Vinjas putekljos un asfalts deg.
Bet tagad man kabata ir superliime 

Kur paliek tiras pedas, kad tu tiec pie netiram?